Rīgas lielmēroga apkaimju un to telpisko centru dzīvotspēja

Lielmēroga dzīvojamo rajonu apbūve ir visizplatītākais pēckara produkts Eiropas pilsētu plānošanā. Rīgā lielmēroga dzīvojamo rajonu būvniecība ir sākusies laika posmā no 1960. līdz 1990. gadam. Laika gaitā dažādu sociālu un demogrāfisku procesu, kā arī tehnoloģiskās attīstības dēļ ir mainījušies gan pašu rajonu rūpīgi izplānota infrastruktūra ar to telpiskajiem centriem un transporta sistēmu, gan arī sabiedrības attieksme pret tiem. Apkaimes telpiskais centrs ir galvenais lielmēroga dzīvojamās teritorijas identitātes raksturlielums, iedzīvotāju atpūtas avots un kopienas veidošanas līdzeklis. Tā ir intensīvākā teritorija apkaimes ietvaros, kas visbiežāk atrodas blīvākās funkcionālās nodrošināšanas un aktīvas satiksmes krustojumu punktā, bet ne vienmēr tas kļūst par teritorijas telpisko centru, ko raksturo „trešās vietas”, kas rodas no iedzīvotāju regulārām un neformālām pulcēšanas tradīcijām papildu aktivitāšu īstenošanai. Mūsdienu pilsētplānošanas uzdevums ir dzīvojamās apkaimes nodrošināšana ar telpisko centru, kā arī to uzturēšana un atjaunošana, ņemot vērā laika kontekstu un mūsdienu izaicinājumus.