Lielmēroga dzīvojamo rajonu ārtelpas identitāte

Pilsētvides telpa ir nepārtrauktā attīstībā – tā piedzīvo transformācijas un tiek pielāgota attiecīgā laikmeta prasībām. Laika ietekmē vide degradējas: cilvēku ietekmē ne tikai fiziskā nolietojuma pakāpe, bet – vēl vairāk – garīgais nolietojums un dzīvojamās vides neatbilstība mūsdienu prasībām. Rietumeiropā, sākot jau no 20.gs.70.gadiem, bet Latvijā – tikai nesen, sāktas risināt lielmēroga dzīvojamo rajonu problēmas, kaut gan to būvniecības gados masveida apbūve tika postulēta kā ideālas dzīves, pilsētas un valsts modelis. Dzīvojamās vides publiskā ārtelpa ir primārā starp pilsētvides telpām, kas atrodas tiešā saistībā ar cilvēka ikdienu, līdz ar to tā kalpo par rādītāju dzīves kvalitātei un par instrumentu tās celšanai. Par apbūves kompleksa „identitāti” pilsētbūvnieciskā kontekstā uzskata esošajai videi piemītošu īpašību kopumu, kas veido vides ārējo un idejisko savdabību un piederību noteiktam apbūves veidam, laikmetam un ideoloģijai. Pētījums ir balstīts uz identitātes veidojošo cilvēka, sabiedrības un „vietas” attiecību analīzi ierobežotā fiziskajā telpā – lielmēroga dzīvojamo rajonu ārtelpā.